Intervija ar latviešu fiziskās sagatavotības treneri Kanādā - Kristapu Petrovu!

Sveiks, Kristap! Pirmkārt gribu teikt lielu paldies, ka piekriti šai intervijai! Varbūt īsumā pastāsti lasītājiem par sevi un savu nodarbošanus?

Sveiks, Edgar, vienmēr prieks palīdzēt mazliet, ja varu. Šobrīd pēc gada prombūtnes esmu atgriezies Kanādā, Toronto. 2019. gada septembrī uzsāku darbu Kanādas Tenisa Federācijā, kur pildu fiziskās sagatavotības trenera pienākumus U12-U16 jauniešu akadēmijas programmā. Strādāju gan ar pārejas tenisistiem, kuri vēlas doties mācīties NCAA vai uzsākt profesionālo karjeru, gan profesionāliem tenisistiem, kuri šobrīd pakāpeniski atgriežas aktīvajā sacensību ritmā pēc rehabilitācijas perioda. Papildus tam vadu arī praktiskos seminārus gan ‘Tennis Professional Association’ organizācijas ietvaros, gan ‘Tennis Canada Coach Level 2’ sertifikācijas ietvaros. Apmācu tenisa trenerus un dalos ar fiziskās sagatavotības pamatiem, ko viņi var izmantot attīstot jauniešus privātajos tenisa klubos visā Kanādā.

Fantastiski! Ja nekļūdos, tad pirms nonāci Kanādā, paspēji arī apostīt gaisu Lielbritānijā, kur ieguvi gan augstāko izglītību, gan pieredzi praktiskajā vidē, pareizi?

Mans izglītības ceļš aizsākās Latvijā, kur absolvēju LSPA ar bakalaura grādu sporta zinātnē kā sporta skolotājs un basketbola treneris. No 2004. – 2009. gadam arī nostrādāju kā skolotājs un treneris Jūrmalas sākumskolā un Jūrmalas sporta skolā. 2009. gadā dažādu apsvērumu dēļ emigrēju uz Calgary, Kanāda. Tur pārkvalificējos par fitnesa treneri, jo basketbola trenēšanas iespējas bija limitētas un tā līdz 2015. gadam darbojos kā fiziskās sagatavotības speciālists. Strādāju ar dažāda līmeņa sportistiem dažādos sporta veidos (brīvajā cīņā, volejbolā, tenisā, slēpošanā, triatlonā u.c.). 2015. gadā ziņkāres vadīts vēlējos apgūt ko vairāk sporta zinātnes jomā un tiku veiksmīgi uzņemts Cardiff Metropolitan universitātē sporta zinātnes maģistratūras programmā – Fiziskā Sagatavotība. Studiju laikā spēju apvienot darbu ar jauniešu basketbolistiem, kā arī vadīju Velsas Vīriešu Nacionālo basketbola izlasi kā galvenais treneris. Papildus tam biju praktikants profesionālā regbija klubā – Ospreys Rugby. Profesionālajā un akadēmiskajā ziņā tas bija pieredzes bagātākais un piesātinātākais laiks. Regbijs man pašam bija pilnīgi jauns sporta veids un tas deva iespēju redzēt kā rit ikdienas darbs ar profesionālu komandu. Pieredzēju to, kas notiek aizkulisēs sporta zinātnes jomā, gatavošanās un plānošana treniņiem/spēlēm, kur viss tiek precīzi salikts pa plauktiņiem vadoties gan pēc treneru pieredzes, gan zinātniski pamatotiem pētījumiem. Profesionālā regbija komandā darbojās 3 regbija treneri, 3 fiziskās sagatavotības treneri, 4 fizioterapeiti, sporta psihologs, sporta ārsts, uztura speciālists, sporta zinātnieks + 3 praktikanti, un visbeidzot ekipējuma menedžeris. Katram praktikantam bija savi uzdevumi, tai skaitā man. Tas atvēra acis un atbildēja uz daudziem jautājumiem, uz kuriem universitātē nevar atbildēt ne lekcijas slaidi, ne programmas vadītājs/profesors. Noteikti ieteiktu ikvienam latviešu speciālistam turpināt un izmēģināt studijas Lielbritānijā (tuvu Latvijai un maksa salīdzinoši ok).

Tieši tur man radās interese par treniņu slodzes mērīšanu un to ietekmi uz fizisko kondīciju un traumām, par ko vēlāk arī rakstīju savu maģistra darbu beidzot universitāti. Lielbritānijā manuprāt sporta zinātne ir visaugstākajā līmenī kopā ar Austrāliju, Jaunzēlandi, pat iespējams priekšā ASV un Kanādai, bet varu maldīties. Šis viss pateicoties futbola un regbija finanšu līdzekļiem. Šī pieredze noteikti man ļāva turpmāk attīstīties un atgriezties Kanādā ar labāku priekštatu un pašam saprast kurā virzienā vēlos doties un strādāt. Šobrīd tas ir ar jauniešiem!

Vai pareizi saskaitīju, profesionālā regbija komandā darbojas 15 pilna laika darbinieki + 3 praktikanti? Kāpēc tik daudz?

Vienkārši lielais personāla skaits nepieciešams, lai veiksmīgi un profesionāli tiktu veikts sagatavošanās darbs. Tas ļauj spēlētājiem koncentrēties un gatavoties spēlēm nevis nodarboties vēl ar kaut kādām blakus lietām. Profesionālais sports un pieeja sporta zinātnei ārpus Latvijas izskatās mazliet savādāk kā Latvijā, kur finansiālo vai citu iemeslu dēļ sportistiem tas netiek nodrošināts (neskaitot dažus izņēmumus). Katram darbiniekam ir jāpilda savas funkcijas visaugstākajā līmenī, kas palīdz komandai pietuvoties tam, ko sauc par veiksmīgu sezonu. Manuprāt tādu komandu pasaulē ir ļoti maz. Vai to, ja komanda iegūst čempiona titulu, bet 3 komandas spēlētāji ir traumēti un kādam no viņiem vēl jāizlaiž 6 mēneši, lai atveseļotos, var saukt par veiksmīgu sezonu? Komandas personālam ikdienu ir jāsadarbojas roku rokā, lai censtos izprast kā treniņi, spēles, ikdienas stress u.c. faktori ietekmē spēlētāju veselību un vispārējo emocionālo stāvokli. Ir jāsaprot, cik ātri spēlētāji atjaunojas un kā to var izmērīt. Tas ļauj treneriem adekvāti noslogot spēlētājus gatavojoties nākamajām spēlēm. Regbijā vienas komandas ietvaros vienlaicīgi uz laukuma atrodas 15 spēlētāji un 7-8 spēlētāji uz maiņas, tātad kopā 22-23 cilvēku sastāvs. + vēl 7-10 spēlētāji ir rezervē, kuri ikdienā trenējās ar komandu. Bieži vien traumas ir faktors, kas ievieš vislielākās izmaiņas pēc spēlēm, kas padara visu treniņprocesu daudz komplicētāku – katram spēlētājam jāpieiet individuāli. Līdz ar to, atbildot uz Tavu jautājumu, lai optimāli sagatavotos treniņiem un spēlēm, ir nepieciešams šis lielais personāla skaits. Fizioterapeitiem brīvā laika vispār nav, jo sezonas laikā traumu ir daudz. Tāpēc arī ļoti daudz zinātnisko pētījumu šajā sakarā nāk no Regbija lielvalstīm – Anglijas, Francijas, Jaunzēlandes un Austrālijas.

Kāda tev līdz šim ir bijusi saskarsme ar jauniešu ilgtermiņa fizisko attīstību un kā tu varbūt varētu salīdzināt Latvijas ar Lielbritānijas vai Kanādas jauniešu sistēmu?

Svarīgi, lai katras valsts vadošās sporta organizācijas/federācijas ir izstrādājušas ilgtermiņa fiziskās attīstības (IFA) vadlīnijas ar praktiskiem piemēriem un principiem, kas jāievēro gan jauniešiem, gan treneriem. Latvijas pieejā bija labas lietas, bet bija arī lietas, ko varētu uzlabot (runāju par laiku no 2004. – 2009. gadam, kad dzīvoju Latvijā. Neņemos spriest par to, kas notiek pašreiz, jo neesmu strādājis Latvijā nu jau 10 gadus). Tendence bija tāda, ka Latvijā treneri un klubi cīnījās par katru jaunieti, lai tas jau vecumā no 7-9 gadu vecuma sāktu specializēties konkrētam sporta veidam, nemudinot pievērsties arī citiem sporta veidiem. Svarīgi bija uzvarēt un attīstība kļuva otršķirīga (neslēpšu, ka arī man tas bija ļoti svarīgs mērķis un pieeja). Treneri it kā saprot to, ka mērķim vajadzētu būt vispusīgai attīstībai, bet patiesībā tā tas nenotika (ar atsevišķiem izņēmumiem). Ļoti reti redzēju tādu piemēru, kur jaunietis piedalītos vairākos sporta veidots (varbūt vairāk lauku rajonos?).

Par Latvijas IFA runājot, tad varu pieminēt, ka uzgāju treneru rokasgrāmatu, kura izdota 2008. gadā. Tur ir laba informācija un vispārīgs apraksts ar ieteikumiem, tomēr novecojušiem vingrinājumiem. Ja nemaldos, tad neviens no izmantotās literatūras avotiem nav jaunāks par 2002. gadu, bet būsim godīgi, ir pagājuši 18 gadi un šajā laikā ir milzum daudz jaunu pētījumu. Mums visiem ir jāmainās un jāiet līdzi laikam, jāpapildina/jākoriģē gan ieteikumi, gan materiāli. Nezinu, vai salīdzināt ar Kanādu būtu pareizi, bet saprast un pielāgoties, uzlabot jau esošo pieeju būtu vitāli svarīgi. Pats svarīgākais ir iemācīt jaunietim pareizi kustēties un izbaudīt fiziskās aktivitātes, kas ļaus viņai/am būt veselam un pilnvērtīgi sagatavoties pieaugušo dzīvei.

Runājot par Kanādas IFA, varu teikt, ka vadlīnijas ir izstrādās gan valstiskā mērogā (Sport for Life), gan dažādas sporta federācijas to ir piemērojušas saviem sporta veidiem. Kanādas mantra ir “The health and wellness of the nation ad the medals won at major games are simple by-products of an effective sport system”. No 4-14 gadu vecumam uzsvars tiek likts uz prasmju apguvi, 2+ sporta veidu piedalīšanos, treniņprocesa baudīšanu u.c. Nedēļas kopējo treniņu stundu skaitu ieteicams nepārsniegt vecumos līdz ~16 gadu vecumam. Ieteicamā attiecība starp brīvā laika fiziskajām aktivitātēm un organizētiem treniņiem ir 1:2. Protams, ka ir arī agrīnās specializācijas, tomēr vairums jauniešu piedalās vairākos sporta veidos līdz 12-14 gadu vecumam. No pieredzes varu teikt, ka noteikti redzu atšķirību starp tiem, kas nodarbojas ar vairākām aktivitātēm un tiem, kas ar vienu (labāka koordinācija un kustību iemaņas, mazāk traumas u.c.).

Kanādai šobrīd ir izveidoti un pielāgoti IFA modeļi 40+ dažādām federācijām/sporta veidiem. Vai tas ir daudz vai maz ir viens jautājums. Bet otrs – katrai valstij jājautā vai sporta sistēma valstī ir sakārtota? Es domāju, ka tas parāda to, ka valstij sports, veselība un attīstība rūp. “Traki ir darīt vienu un to pašu atkal un atkal, tajā pašā laikā cerot uz labākiem rezultātiem.” / A.Einšteins.

Pēdējā laikā bieži tiek pieminēts tas, ka Latvijas jauniešu izlases atpaliek fiziskajos rādītājos (t.i. atlētismā/ātruma/spēka parametros u.c.) salīdzinājumā ar citu valstu izlasēm. Pie vainas ir latviešu ģenētika un novēlota nobriešana vai tomēr mums jāmeklē 'caurums' fiziskās attīstības sistēmā?

Atbildēt uz šo jautājumu man ir grūti, jo neesmu lietas kursā par to, kāda pieeja šobrīd ir Latvijā un vai treneriem ir vienota sistēma/nostāja: svarigāks ir rezultāts vai izaugsme? To manuprāt būtu ļoti interesanti uzzināt veicot aptauju starp Latvijas treneriem. Esmu dzirdējis TV raidījumos par šo tēmu, cilvēki runā un it kā zin, kas būtu jādara - bet vai dara? Ļoti bieži jautājums atduras pret – “ai, tas tak dārgi, mēs to nevaram atļauties”. Bet, lai attīstītu, ir jāiegulda gan līdzekļi, gan laiks.

Runājot par basketbolu, mēs, piemēram, varētu salīdzināt Lietuvas rezultātus jauniešu sistēmās Eiropas čempionātos (kopumā viņi mums ir soli priekšā). Ir sportists un viņa ģenētika, tad nāk treneri – to izglītība un pieredze, treniņprocess – cik tas ir kvalitatīvs un pārdomāts.

1. Genotips – ļoti līdzīgs latviešiem un lietuviešiem (briedums un attīstība, antropometriskie rādītāji – esam stiegraināki un nenobriestam tik ātri kā rietumeiropas vai balkānu jaunieši). Tā ir lieta, ko mēs nevaram ietekmēt.

2. Treneri – jāapzinās tas vai ieguldam sevī mācoties, stažējoties ārpus Latvijas (savā sulā maļoties pēc savas pieredzes runājot nevar iemācīties daudz jauna). Mums ir labi piemēri ar jauniem treneriem pašreiz, kas cenšas. Bet bieži dzirdu atrunas: “ai, tas jau dārgi, nevaru atļauties”. Tad mēs nonākam pie tā, kāds ir mērķis - turpināt būt savā siltajā vietiņā un rušināt tālāk vai izaugt? Šis faktors var izmainīt visvairāk manuprāt.

3. Treniņprocess ir pakārtots trenera izglītotības faktoram un kvalitāti nevar pārvērtēt. Es pats varu atzīt to, kad sāku trenēt 2004. gadā Jūrmalā, man arī bija daudz lietas, ko vai nu nesapratu, vai nezināju. TIeši tāpēc tika spiests uz kvantitāti, kāmēr kvalitāte cieta (nepievērsu tik daudz uzmanības sīkumiem).

Šobrīd var arī novērot, ka daudzi posto video ar vingrinājumiem, bet nerunā par principiem – sīkumiem, pēc kā jāvadās. Bieži dzenamies pēc nepareizām lietām. Pirmkārt, tā ir nezināšana, otrkārt tā ir neiedziļināšanās. Varu teikt droši, ka basketbola treneris nevar būt arī labs fiziskās sagatavotības treneris vai fizioterapeits vienlaicīgi. Mans secinājums ir tāds, ka treneriem jāturpina attīstīties līdzi laikam un jāveicina jauniešu izaugsme ieguldot laiku un līdzekļus. Galvenais ir saprast, ka 16 gados nebūs lieli muskuļi, atlētisms un liela aerobā kapacitāte. Tāpēc šajā vecumā jāpievērš uzmanība koordinācijai, kustību kvalitātei un pārējam īpašībām.

Fantastiski, liels paldies Tev par šo informātīvo sarunu/interviju!